Krāsa zem nagiem nenomazgājās. Andrejs berza rokas ar ziepēm, it kā gribētu izdzēst atmiņu. Bezcerīgi. Ūdens bija auksts. Ļoti auksts. Kā tajā dienā pirms divpadsmit gadiem
Pastnieks atnesa vēstuli no rīta. Tā gulēja uz galda. Andrejs baidījās tai pieskarties. Tēva rokraksts. Pazīstams, akurāts.. Aizmugurē – tikai viens vārds. “Piedod.” Viss. Nekā vairāk. Divpadsmit gadus atpakaļ. Andrejam bija divdesmit divi. Tikko beidzis juridisko fakultāti. Tēvs sēdēja kabinetā. Lasīja dokumentus. Pacēla acis, ieraudzījis dēlu.
— Jansons tevi gaidīs rīt, — viņš sacīja. — Deviņos no rīta.
Jansons. Tēva partneris. Ietekmīgs advokāts.
— Tēti, mums vajag parunāt.
Tēvs nolika papīrus malā. Paskatījās uzmanīgi. Uzacis savilkās, it kā viņš sajustu, ka kaut kas nav kārtībā.
— Klausos.
— Es neiešu pie Jansona.
Pauze. Gara. Klusums zvana ausīs.
— Nesaprotu, — sacīja tēvs lēni.
— Es negribu būt jurists.
Vārdi karājās gaisā. Tēvs piecēlās no galda. Piegāja pie loga. Ar muguru pret dēlu.
— Un par ko tu gribi kļūt?
— Par mākslinieku.
Tēvs pagriezās. Uz sejas pārsteigums.
— Par mākslinieku? — viņš pārjautāja. — Tu jokojies?
— Nē. Es runāju nopietni.
Andrejs atcerējās katru vārdu no tās sarunas. Katru intonāciju.
— Piecus gadus mācījies par juristu, — teica tēvs. — Piecus gadus!
— Mācījos tev, — atbildēja Andrejs. — Ne sev.
— Ģimenei! Nākotnei!
Tēvs staigāja pa kabinetu. Rokas aiz muguras.
— Mākslinieki dzīvo ļoti pieticīgi, — viņš turpināja.
— Ne visi.
— Lielākā daļa. Un tu nebūsi izņēmums.
Andrejs izvilka no somas mapi. Zīmējumi. Viņa darbi.
— Paskaties, — viņš sacīja.
Tēvs paņēma mapi. Lēni pāršķirstīja. Andrejs gaidīja. Cerēja. Varbūt tēvs sapratīs. Sajutīs.
— Hobijs, — beidzot sacīja tēvs. — Ne slikts hobijs.
— Tas nav hobijs. Tā ir mana dzīve.
Tēvs aizvēra mapi. Nolika uz galda, it kā mestu miskastē.
— Tava dzīve ir jurisprudence, — viņš teica stingri. — Pārējais ir iegribas.
***
Andrejs skatījās uz vēstuli. Grozīja rokās. Kartons bija biezs, kvalitatīvs. Uz priekšpuses — reprodukcija. Van Gogs. “Zvaigžņotā nakts.” Likteņa ironija. Tēvs izvēlējies pastkarti ar gleznu, it kā atzītu dēla taisnību. Vai nejaušība? Andrejs nolika vēstuli uz plaukta. Blakus fotogrāfijai. Viņi ar tēvu makšķerē. Viņam bija desmit. Tēvs jauns. Laimīgs, it kā vēl nezinātu par nākotnes vilšanos.
Kad viss mainījās? Kad tēvs kļuva tāds? Pēc mammas aiziešanas. Jā, tad. Andrejam bija četrpadsmit. Tēvs noslēdzās. Iegremdējās darbā. Kļuva prasīgs, it kā censtos kontrolēt nekontrolējamo.
— Mamma saprastu, — toreiz teica Andrejs. — Viņa mīlēja mākslu.— Bet tā ir patiesība!
— Patiesība ir tā, ka tu domā tikai par sevi! Tā saruna ilga divas stundas.
Tēvs piegāja pie durvīm. Plaši tās atvēra.
— Ej, — viņš teica klusi. — Un neatgriezies.
— Tēti…
— Tūlīt!
Andrejs savāca mantas. Tēvs stāvēja koridorā. Skatījās sienā. Nepavadīja ar skatienu.
— Tēt… — mēģināja vēlreiz Andrejs.
Tēvs neatbildēja. Nepagriezās. Sastinga kā statuja. Andrejs izgāja no mājas. Durvis aizvērās aiz muguras. Viņi vairs nerunāja. Divpadsmit gadus. Andrejs paņēma telefonu. Ievadīja tēva numuru. Pirksts apstājās virs zvana pogas. Ko teikt? “Sveiks”? Pēc divpadsmit gadu klusuma Viņš nolika telefonu. Piegāja pie molberta. Noņēma pārsegu.
Glezna gandrīz gatava. Tēva portrets. Pēc atmiņas. Viņš strādāja pie tā gadu. Tieši tā viņš atcerējās tēvu. Andrejs paņēma otu. Pievilka ēnas ap acīm. Krunciņas. Interesanti, kā tēvs izskatās tagad? Viņam ir sešdesmit astoņi. Vakarā Andrejs aizgāja pie Ievas. Sieva krāsoja nagus. Koncentrējusies, it kā veiktu sarežģītu darbību.
— Atnāca vēstule, — sacīja viņš.
— No kā? — nepaceldama acis.
— No tēva.
Ieva sastinga. Nagu lakas otiņa palika gaisā.
— Ko viņš uzrakstīja?
— “Piedod.”
Viņa paskatījās uz viņu. Acīs līdzjūtība.
— Un ko tagad?
— Nezinu.
Ieva nolika nagu laku. Piegāja pie vīra. Apskāva.
— Saprot, ko ir izdarījis.
— Par vēlu.
— Nekad nav par vēlu. Ja ir mīlestība.
Andrejs piekļāvās viņas plecam. Siltajam. Tuvajam.
— Bet ja nav?
— Ir. Citādi kāpēc pastkarte?
Naktī Andrejs negulēja. Gulēja tumsā. Domāja. Tēvs vienkārši ir cilvēks ar savām bailēm. Zaudēja sievu. Baidījās zaudēt dēlu. Kontrolēja viņa dzīvi, mēģinādams kontrolēt likteni. Bezcerīgi, bet saprotami. Arī Andrejs kļūdījās. Bija spītīgs. Nemēģināja saprast tēvu. Abi pazaudēja divpadsmit gadus. Neatsveramu laiku, kā izbārstītas pērles.
No rīta Andrejs piecēlās agri. Apģērbās. Paņēma gleznu.
— Kurp? — miegaini jautāja Ieva.
— Pie tēva.
Viņa pamāja ar galvu. Saprotoši, it kā to gaidījusi.
— Veiksmi, — viņa teica.
Noskūpstīja viņu vaigā. Maigi. Iedrošinoši. Māja nebija mainījusies. Tas pats žogs. Tie paši logi. Bet šķita mazāka, it kā sarāvusies no vientulības. Andrejs stāvēja pie vārtiņiem. Nospieda zvanu, melodija pazīstama. Bērnība. Soļi priekšnamā. Lēni. Piesardzīgi. Durvis atvērās. Tēvs -sirms, bet acis tās pašas. Skatījās uz dēlu un neticēja.
— Andrej? — viņš nočukstēja.
— Sveiks, tēti.
Stāvēja klusumā. Vēroja viens otru. Laiks apstājās.
— Nāc iekšā, — beidzot sacīja tēvs.
Balss knapi dzirdama. Andrejs iegāja mājā. Smaržoja pēc mammas smaržām. Tēvs neko nebija mainījis. Viesistabā karājās viņa zīmējumi. Bērnības. Neveikli, bet dārgi.
— Tu tos saglabāji, — teica Andrejs.
— Protams, — atbildēja tēvs. — Tas taču ir tavs.
Apsēdās pie galda. Tēvs vārīja tēju. — Piedod, — viņš sacīja, nepaceldams acis.
— Un tu man piedod.
Lasi vēl: Cik reizes jāmazgā baltie rīsi, lai noņemtu pesticīdu un smago metālu atliekas
Tēvs paskatījās uz dēlu.
— Es biju … man nebija taisnība.
— Mums abiem nebija.
Andrejs izvilka gleznu. Parādīja tēvam.
— Tas esi tu.
Tēvs ilgi pētīja portretu. Klusējot. Ar pirkstu pārbrauca pāri audekla malām.
— Līdzīgs? — jautāja Andrejs.
— Ļoti, — tēvs pamāja ar galvu. — Pat pārāk.
Viņš piecēlās. Piegāja pie skapja. Izvilka mapi. To pašu.
— Glabāju, — viņš sacīja. — Visus šos gadus. Atvēra. Zīmējumi neskarti. Akurāti salikti kā dārgumi.
— Tikai nesen sapratu, — turpināja viņš. — Tev bija taisnība. Mamma tiešām būtu sapratusi.
— Piedod man, dēls, — tēvs atkārtoja.
— Es jau sen tev piedevu, tēti.
Viņi pavadīja visu dienu kopā. Runāja. Atcerējās. Aizpildīja divpadsmit gadu robus. Tēvs stāstīja par darbu. Par pensiju. Par to, cik ļoti pietrūcis. Andrejs — par gleznām. Par izstādēm. Par Ievu.
— Parādīsi viņu? — tēvs jautāja.
— Noteikti. Viņa grib ar tevi iepazīties.
— Un es ar viņu.
Vakarā Andrejs gatavojās doties prom. Tēvs pavadīja līdz vārtiņiem.
— Nāc vēl, — viņš lūdza. — Lūdzu.
— Nākšu. Noteikti.
Lasi vēl: Suns dārzā izraka dzelzs kannu – saimnieki bija nesaprašanā par tās saturu
Apskāvās. Stingri. Ilgi, it kā atgūtu zaudēto laiku. Andrejs gāja mājās. Dvēselē vieglums. Kabatā gulēja vēstule. Viens vārds izmainīja visu. “Piedod.” Maģisks vārds, kā atslēga no apburtas pils. Mīlestība uzvar lepnumu. Pēc nedēļas tēvs atbrauca pie viņiem. Iepazinās ar Ievu. Viņa viņam patika.
— Laba sieva, — viņš sacīja Andrejam. — Sargā viņu.
— Sargāju.
Tēvs apskatīja darbnīcu. Gleznas. Skulptūras. Brīnījās kā bērns muzejā.
— Talants, — viņš teica. — Īsts talants.
— Mammas, — atbildēja Andrejs.
— Arī mans, — pasmaidīja tēvs. — Nedaudz.
Viņi smējās. Priecājās par tikšanos. Plānoja nākotni. Tēvs vēlējās nopirkt vienu gleznu. Mājām.
— Nepārdošu, — sacīja Andrejs. — Uzdāvināšu.
— Kuru?
— To, ar tavu portretu.
Tēvs aizkustinājās. Apskāva dēlu.
— Paldies, — viņš nočukstēja.
Attālums pazuda. Divpadsmit gadi izzuda kā migla saulē. Ģimene atkal bija kopā. Ne tāda kā agrāk. Jauna. Gudra, stiprināta ar šķiršanos. Reizēm vajag pazaudēt, lai atrastu vienam otru. Aiziet, lai atgrieztos. Piedošana dod otro iespēju. Mīlestība dod spēku to izmantot.
